Rudens. Es pastaigājos pa tukšām ielām un meklēju Dievu. Zem kājām čabēja rudenī apdzeltējušās un sakaltušās lapas. Ja palūkojas uzmanīgi, tad katra no tām ir pilnīgi citādāka – unikāla, neatkārtojama un pilnīga. Pilnīga kā Dievs. Dievs vienmēr rada pilnību. „Dievs radīja pasauli un redzēja to labu esam”.

Es sapņoju sapni, par rudeni, par lietu, mīlestību, kas plūst kā rāma upe, nē par mīlestību kas ir strauja un spēcīga, veldzējoša, tīra . Pat tādu mīlestību, kas liktu aizmirst par nenomazgātu brokastu krūzīti, maģistra darbu un paņemtām bibliotēkas grāmatām.

Es ticu, ka uz zemes katram cilvēkam ir paredzēta otra pusīte. Reiz ar draudzenēm sēdējām kafejnīcā un prātojām par mīlestību un viena no viņām, prasīja, ja nu mana otra pusīte ir sagājusi kopā ar citu – nepareizo...

Tava pusīte vienmēr Tevi gaidīs, vienmēr. Visaukstākajā salā, viskarstākajā tuksnesī, visbiezākajā miglā, visdziļākajā bedrē. Gaidīs. Jo viņa zinās, ka visi sastaptie cilvēki, nav paredzēti viņai, ka viņai vēl ir jāturpina meklēt, meklēt īsto.

Un tad es viņu ieraudzīju. Devos ļaužu piepildītā telpā un tur viņa bija. Mana paredzētā pusīte. Es to sapratu no pirmā acu uzmetiena, ka tā bija viņa, ko es gaidīju visu mūžu.

Man liekas, ka vienmēr viens ir meklētājs un otrs gaidītājs. Citreiz meklētājs ir sieviete, citreiz – vīrietis.  Šoreiz meklētāja bija viņa. Viņa bija tik īpaša. No viņas staroja tāds spožums, ka man apžilba acis. Likās, ka viņu pazīstu jau tūkstošiem gadu, lai gan redzēju viņu pirmo reiz. Likās, ka viņa bija vienkārši kaut kur ilgi aizbraukusi prom. Un tā es stāvēju kā zemē iemīts, nohipnotizēts , nespēdams pakustēties, parunāt.

Visskaistākais uz šīs pasaules ir mīlestība. Tā tiek apdziedāta, apspēlēta.

Nemeklē ar prātu, meklē ar sirdi.