Rudens. Es pastaigājos pa tukšām ielām un meklēju Dievu. Zem kājām čabēja rudenī apdzeltējušās un sakaltušās lapas. Ja palūkojas uzmanīgi, tad katra no tām ir pilnīgi citādāka – unikāla, neatkārtojama un pilnīga. Pilnīga kā Dievs. Dievs vienmēr rada pilnību. „Dievs radīja pasauli un redzēja to labu esam”.

Es sapņoju sapni, par rudeni, par lietu, mīlestību, kas plūst kā rāma upe, nē par mīlestību kas ir strauja un spēcīga, veldzējoša, tīra . Pat tādu mīlestību, kas liktu aizmirst par nenomazgātu brokastu krūzīti, maģistra darbu un paņemtām bibliotēkas grāmatām.