Līgas stāsts:
Mans gads iesākās ar cīņām finansiālā jomā. Es jau 4 gadus dzīvoju patstāvīgi, strādāju un pati +/- organizēju savu dzīvi, ļoti neatkarīgi no savas ģimenes, patstāvīgi. Strādāju, mācījos. Sanāca tā, ka janvārī nomainīju savu darbu, man samazināja atalgojumu un vairs nebija iespējams visu atļauties. Mans personiskais budžets bija ar deficītu.

Reāli sapratu to, ka man būs jāatgriežas dzīvot pie mammas, kas ir patālu no Rīgas. Līdz pat pašam pēdējam es izslēdzu šo variantu, jo uzskatīju, ka vienmēr ir kāds variants, lasīju vietas par labklājību Bībelē, izmisīgi meklēju darbu.

Strādāju ilgāk nekā bija darba laiks, 6dienās dažreiz gāju uz darbu, centos pierādīt, ka esmu cītīga darbiniece. Man likās, ka pārvākties atpakaļ pie ģimenes ir pamatīgs solis atpakaļ, ka tas ir pēdējais variants. Un to es darīšu tikai tad, kad patiešām vairs citu variantu nebūs. Es lūdzu Dievu un jautāju, ko Viņš domā, kā man rīkoties un Svētais Gars man diezgan svētīgi teica-  Līga nomierinies, atpūties, atslābsti, apsēdies, padomā. Es vēl lūdzu, Dievs dod man zīmi, ka man tiešām ir jāpārvācas pie mammas, ja tas ir no Tevis, līdz salauzu kājai pirkstu, kas manuprāt, bija konkrēts norādījums – beidz skriet, apstājies, stop, pietiek meklēt un dzīties kaut kam nesaprotamam pakaļ.

Manam raksturam tas bija ārkārtēji smagi, jo ja Tu esi pieradis dzīvot patstāvīgi, pati pieņemt visus lēmumus, organizēt savu saimniecību arī naudas ziņā, tagad man bija jāatgriežas pie mammas, jālūdz, lai viņa nomaksā manu telefona rēķinu, dod ceļa naudu, lai tiktu uz Rīgu, kad man vajag. Tas bija nenormāli grūti. Man bija arī milzīgs kauns no citiem, no kaimiņiem, no radiniekiem. Man likās, ka es esmu zaudētāja. Ar  visām savām mēbelēm un iedzīvi, kuru jau biju sakrājusi pa šo laiku, pārvācos pie mammas. Bet vēl joprojām centos cīnīties. Tiku atpakaļ vecajā darba vietā, noslēdzu līgumu uz mēnesi, centos braukāt un nepadoties. Un es vairāk to darīju nevis gluži sevis pēc, bet gan citu dēļ. Mūžīgā salīdzināšana ar māsu, ka viņa 23 gados bija daudz vairāk sasniegusi utt.

Un es lasīju par Jāzepu, un domāju, ka patiesībā viņam izcili negāja.

Mana lielākā uzvara bija, kad es uzvarēju pati sevi un pārtraucu dzīvot citiem ideālu dzīvi, bet sev patīkamu. Mamma man strādā NVA, un saka, nu nāc pie manis reģistrēties. Es saniknojos un teica, ka tik Liela lūzere vēl es neesmu un tas būs pēdējais, ko es darīšu. Protams, pēc divām nedēļas sēdēju pie viņas darba krēslā un saucu savus datus.

Man šķiet, ka šis bija pats labākais laiks. Man bija daudz brīva laika, lai es iepazītu sevi.

1. Es sadraudzējos ar savu mammu no jauna. Jo laika posmā, kad dzīvojām šķirti mēs tomēr bijām atsvešinājušās. Dažrez sazvanījāmies, reti satikāmies un tad arī virspusēji tikai uz kafiju. Tagad mani mīļākie vakari, kad mēs divatā runājamies par dzīvi. Superīgi apzināties, ka viņa atbalsta mani visā un es viņai varu stāstīt visu. Viņa no visas sirds grib, lai es esmu laimīga. Es to iepriekš nebiju novērtējusi. Tās ir ļoti svarīgas attiecības.

2. Man bija ļoti daudz laika, ko pavadīt ar Dievu. Es daudz lasīju Bībeli, arī citu garīgo literatūru, dažas dienas visu dienu varēju slavēt Dievu, klausījos internetā senus dievkalpojumus, kad vel te nenācu. Dziedāju līdz. Man šķiet, ka es beidzot ieguvu to mieru, harmoniju, kādu Dievs man ir paredzējis.

3. Pārkāpu pāri savām vairākām rakstura īpašībām – lepnībai, salīdzināšanai ar citiem. Man tagad vairs tik ļoti nav svarīgi, kā mani novērtēs citi, man ir svarīgi, lai es dzīvoju saskaņā ar savu sirdi un Dievu.

šis bija ļoti svētīgs laiks man. Un es gribētu jūs visus iedrošināt, ka reizēm ir labi atkāpties, lai tiktu uz priekšu. Šajā laikā es neko nepazaudēju, es tikai ieguvu, pamatīgi pieaugu garā, nostiprināju savas vērtības, tā pamatīgāk pieķēros Dievam.

Tagad es atkal pa pusei dzīvoju Rīgā, bet zinu, ka noteikti katru nedēļu braukšu pie ģimenes. Tas man tagad ir ļoti svarīgi. Es tiku vaļā no visiem parādiem. Dievs mani svētīja ar tik daudz darbiem, ka nav ne jausmas, kā to visu izdarīt. Pabeidzu skolu. Viss ir tik ļoti nokārtojies. Tikai uzticies man, tikai paļaujies uz mani, viss nokārtosies, viss atrisināsies.

Sirds dārzs. Es Dievam jautāju, kāpēc man galīgi neiet ar finansēm. Un Dievs man diezgan konkrēti atbildēja ar pantu. Kam ir tam dos, kam nav tam atņems to , kas tam ir. Staigā pateicīgā sirdī. Man jau likās, ka es taču esmu pateicīga. Bet man sirds nostāja nebija gluži tāda. Es ļoti labi varēju nosaukt visu to, kas man nav, bet ar grūtībām to, kas man ir. Staigā pateicībā. Ar prātu to ir viegli saprast, bet mainīt sirdi var tikai Dievs. Es  lūdzu, lai Dievs maina manu sirdi, un tas nebija vienas dienas jautājums un pat viena mēneša jautājums. Tam vajadzēja ilgāku laiku, lai es staigātu ar pareizu sirdi Dieva priekšā.

Es tieši tajā laikā ravēju dārzu , bija pavasaris, mums aug daudz puķes pie mājas. Un mamma saka, ka vajag izraut pašu sakni, jo sakne atņem puķēm spēku. Un nedrīkst pat palikt mazs gabaliņš saknes, jo tad no turienes izaugs atkal jauna pienene. Vajag izraut pilnībā. Un es to salīdzinu ar savu sirds dārzu, ka man ir jāizrauj visu kaitīgo, kas man traucē, kas atņem spēku – bailes, kompleksi, zems pašnovērtējums, slinkums utt. Un jāizrauj ar visām saknēm.

Sargi savu sirdi, tur rosās dzīvība Sargi savu sirds dārzu!